Rīts sākās jaukā noskaņojumā un visus priecēja saulainais vasarīgais laiks. Pēc gardajām brokastīm devāmies ekskursijā. Pļaviņu novada domes dzeltenajā autobusiņā bija jautri un nemanot šoferis Oļegs bija visus atvedis līdz Gulbenei. Tur, nedaudz pamaldoties pa pilsētu, tomēr veiksmīgi izdevās atrast Gulbenes dzelzceļa staciju, kur varējām apskatīt dažādas lokomotīves un izmēģināt spēkus braucienā ar rokas drezīnu. Plkst. 13.00 visi sasēdās šaursliežu dzelzceļa bānītī, kas ir vienīgais visā Baltijā un devās Alūksnes virzienā. pa ceļam tika pārrunāti dažādi ar dzelzceļa vēsturi saistīti fakti, arī tas, ka pirmais šaursliežu dzelzceļš Latvijā tika izbūvēts no Stukmaņu ( tagad Pļaviņu) stacijas līdz Gulbenei. Interesanti šķita arī tas, ka Pļaviņu pilsētas himnā arī tiek dziedāts par „bānīšiem pirmiem…”. Tā mierīgi baudot meža ainavas daži braucēji ieslīga vieglā snaudienā… te pēkšņi bānītis apstājās … visapkārt mežs un dzirdami šāvienu blīkšķi… vagons ietinās dūmu mākoni…
Mēs tikām nolaupīti un izsēdināti meža vidū… Mūsu vilciens ar pirmajā vagonā esošajiem pasažieriem turpināja ceļu, bet mūs savā pārziņā bija pārņēmuši meža laupītāji – Raitis un Ilgonis. Tas bija pārsteigums visiem nometnes dalībniekiem, bet dažiem arī pārdzīvojums un satraukums. Kā izrādījās, laupītāji nemaz nebija tik ļauni un divu stundu garumā nodarbināja savus gūstekņus gan sportiskās stafetēs, gan mākslinieciskās nodarbēs, gan praktiskās pārbaudēs. dažiem bērniem diezgan liels pārbaudījums bija arī laupītāju putras ēšana…. bailēs no tik nepazīstama ēdiena, daži pat nepagaršoja, bet tie, kas pagaršoja, ēda un slavēja… Laupītāju vārītajai meža putrai ir īpašs spēks. Nometnes dalībniekiem izdevās ar viltību atgūt nolaupīto nometnes simbolu – lelli Pipiju, bet tad izrādījās, ka mūsu vidū ir arī nodevēji, kas palīdzēja laupītājiem to atgūt atpakaļ. Tad nu dziedājām gan Pļaviņu himnu, gan nometnes himnu, lai laupītāji atdotu Pīpiju un tās vietā nepaņemtu gūstā kādu no skolotājām. Atvadījāmies no laupītājiem un devāmies uz Stāmerienas pili.
Tā sākusi veidoties tikai 19. gadsimtā. Pirms tam Stāmeriena ilgu laiku bijusi Vecgulbenes muižas pusmuiža. 1802. gadā tā kļuva par fon Volfu dzimtas īpašumu. Vēl interesants fakts ir tas, ka šajā pilī kādu laiku ir pavadījis slavenais itāļu rakstnieks Džuzepes Tomazi di Lampedūza. Dotajā mirklī pili apsaimnieko privātuzņēmums, bet tās stāvoklis ir diezgan bēdīgs. Atliek vien novēlēt tās īpašniekiem, lai izdodas restaurēt un atjaunot šo skaisto pili, uz kuru lūkojoties var iedomāties gan Disneja multfilmu princešu mājokļus, gan Harija Potera skolu.
Netālu no pils vecā stallī ir iekārtots atpūtas komplekss „Sonāte”, kura kafejnīcā visi pusdienojām. Tā kā Pepijai ir draugs zirgs, tad arī nometnes dalībniekus pēc pusdienām sagaidīja vēl viens pārsteigums – izbrauciens pa Stāmarienu zirgu pajūgos. Šis brauciens ļāva iejusties tajā laikā, kad cilvēkiem šis bija galvenais pārvietošanās līdzeklis. Pēc brauciena visi devāmies pa Stāmarienas pils parka vēsturisko taku. Tā veda gar Pogas un Stāmarienas ezeru. Tālumā varēja redzēt Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu, ko šajā pusē uzcēla tikai tādēļ, lai barons varētu salaulāties ar savu izredzēto no Pēterburgas. Muižas pils parks kādreiz tika veidots angļu stilā, bet šobrīd par to liecina vien senu koku aleja.
Lai arī diena bija gara un dažādu piedzīvojumu pilna, nogurums ekskursantu vidū nebija manāms līdz pat Pļaviņām, kas mūs sagaidīja ar atspirdzinošu lietutiņu.