Bērni ir tik dažādi-vieni ar lielu atbildību veic sev uzticētos pienākumus, citi gaida, kad kāds visu izdarīs viņu vietā, tāpēc šīs nodarbības mērķis bija sadzirdēt, ko paši bērni domā par jēdzieniem „atbildība”, „uzticēšanās”?
Savstarpēji sarunājoties, diskutējot, bērni nonāca pie secinājuma, ka visbūtiskākā loma ir ģimenei, vistuvākajiem cilvēkiem, kuri ar savu uzvedību, attieksmi rāda piemēru pašiem bērniem.
Veids, kā vecāki komunicē ar bērnu, ko sagaida no viņa, kā paļaujas un ļauj bērnam darboties, tas viss ietekmē to, kāds bērns izaug. Un, vai viņš iemācās būt patstāvīgs, uzņemties atbildību par savu rīcību gan mājās, gan skolā, gan savstarpējās attiecībās.
Liela nozīme ir tam, kā paši vecāki rīkojas- vai viņi izpilda apsolīto, vai pasaka vienu, bet dara citu, kā izturas pret bērnu, kā viens pret otru, savstarpēji ( ar draugiem, darba vidē utt.).
Tas ir ilgtermiņa darbs un ģimene šajā procesā ir kā pamats lielajai dzīves skolai.
Nodarbības laikā bērniem bija iespēja izspēlēt arī lomu spēli „Aklā vadāšana”. Šīs metodes pamatā ir uzticēšanās un atbildības sajūta vienam par otru. Vienam no bērniem tiek aizsietas acis, otrs ir atbildīgs un palīdz apkārtējās pasaules iepazīšanā. Pēc uzdevuma, pārrunājot pieredzētās sajūtas, bērni mēģināja pamatot, kura loma bija vieglāka, kāpēc? Vai bērni uzticējās tam, kurš viņu veda? Vai bērni izjuta atbildību par cilvēku, kuru vadāja? Kas bija visgrūtākais? Kāda jauna pieredze tika iegūta?
Noslēgumā, darbojoties visiem kopā, bērni izveidoja platāku „Kam es uzticos?”
Paldies grupas dalībniekiem par aktīvu darbošanos! Jūs bijāt malači!
Centra psiholoģe-Evita Vaivode-Bērzkalna
