Savilkušies lietus mākoņi rītu bija padarījuši drūmu un pelēku, taču nometnes komanda „Lietusmākoņi” spēja vienoties ar saviem vārda brāļiem un debesis noskaidrojās. Pepijas pagalmā ieripoja Pļaviņu novada domes dzeltenais busiņš un šoferītis Oļegs bija parūpējies par piekabi, lai varētu ievietot līdzņemamās mantas. Un to nebija mazums – teltis, guļammaisi, siltas segas… Kur tad dosies Pepijas bērni? Vispirms brokastīs un tad uz Vietalvas pagasta Mailēm.
Pa ceļam tika aplūkota Odzienas pils, kuras pagalmā grupām bija uzdevums izteikt savu viedokli par to, kas tad ir dzīvojis Odzienas pilī… Versijas bija dažādas – karaļi, prinči, dāmas, vergi… Kā bijis vēstures liecības – to ekskursantiem pastāstīja Pļaviņu novada ģimnāzijas vēstures skolotāja Iveta Krastiņa. Paldies viņi par to! Tālāk apstāšanās notika pie Vietalvas baznīcas, kur tika izpētīta ar II Pasaules kara šāviņiem bojātā Vietalvas baznīcas siena un turpināts ceļš tālāk… nu jau kājām. Kā izrādās – līdz sporta un atpūtas prakam „ Mailes” jānoiet nieka 2 kilometri, ko izdevās veikt diezgan viegli.
Maiļu meža ielokā silti spīdēja saulīte un nometnes dalībnieki uzcēla 11 teltis. Pāris sportiskas aktivitātes un Vietalvas pagasta pārvaldniece Rita Zaharāne no kafejnīcas „Savija” atveda pusdienas. Paldies par rūpēm un izpalīdzēšanu! Nometnes dalībnieki gan leca ar garu lecamauklu, gan spēlēja čiblingu, gan tika pārbaudīta prasme darboties komandās.
Diena tuvojās izskaņai un pavāri sāka gatavot soļanku. Zupa izdevās gardu gardā, jo tā tika gatavota ar mīlestību un uz dzīvas uguns brīvā dabā. Pēc vakariņām, nometnes dalībnieki apmeklēja Vietalvas brāļu kapus, iepazinās ar Vietalvas pagasta ievērojamāko ievu aprakties uz informatīvā stenda. Bija jāatrod atbildes uz dažādiem nometnes vadītāju jautājumiem: Kas ir Auseklis, kas ir pseidonīms, kāpēc šis gads ir saistām ar Imanta Ziedoņa vārdu, kāpēc šo vietu sauc par brāļu kapiem, kas ir neogotikas stils. Nebija viegli. Turpat ceļmalā atradās aka ar vindu, bērniem tika parādīts kā ar to smeļ ūdeni, jo savas dzīvesvietas tuvākajā apkārtnē neko tādu nav iespējams redzēt.
Jau krēsloja un, atnākot uz telšu pilsētiņu, nometnes dalībniekiem bija jārāda savi talanti. Tika gan dziedāts, gan dejots – arī nometnes vadītājas rādīja savu prasmi gan riņķa griešanā, gan dejas solī, gan dziedāšanā. ārā jau pavisam tumšs – īstais mirklis lai dotos naksnīgā pārgājienā pa meža ceļu. Dalībnieki ir drosmes pilni un jautri dodas mežā. Kad atpakaļceļā jau saskatāmas Maiļu ugunis tuvējos krūmos kaut kas nobrīkšķ un no iepriekšējās drosmes nav ne vēsts… Veiksmīgi nonākuši pie savām teltīm, nometnes dalībnieki apspriežas… nez kas tas bija, kas trokšņoja mežā – vāvere, lapsa, stirna, lūsis… bet varbūt pat lācis, jo taču dzirdēts, ka Vietalvas pusē esot manīts… Bet , kad noskaidrojas, ka meža zvēri jau ir bailīgi un nenāks uz nometni, var mierīgi doties pirtiņā. Izsildījušies, nopērušies un atvēsinājušies Vesetā, visi dodas uz guļvietām.
Būtu jauki, ja pēc mirkļa Mailes ietītos klusumā, bet nometnes dalībnieki izvēlējās šo nakti pavadīt nomodā un tikai uz rīta pusi pieklusa. Rūdolfs no rīta atzinās, ka tā īsti gulējis kādu pusstundu, savukārt skolotājai Taņai miegs nenācis nemaz. Tā nu no rīta visi bija manāmi saguruši un sportiskās aktivitātes notika palēninātā tempā.
Atpūtušies un paēduši pusdienas, nometnes dalībnieki devās un Mežezeru, kur bija doma peldēt, taču šoreiz lietusmākoņi bija nepielūdzami, un ūdenī iegāja vien drosmīgākie, pārējiem jau krastā stāvot metās zosāda.
Bija vien jādodas uz centru, kur bērni uzrakstīja labos vārdus un darbus, uzskaitīja iegūtas prasmes un arī to, kas nav īsti paticis un ievietoja tam paredzētajās zeķēs. Nesteidzīgi tika uzsākts viens radošais darbiņš. Kad šķita, ka enerģijas nav nemaz – omu uzlaboja neliels, bet ļoti gards launadziņš. Lūk , nometnes trešā diena arī beigusies.