1.jūlija rīts visam Pļaviņu novadam atausa kā svētku rīts, tai skaitā arī mums – nometnes dalībniekiem. Izrādās, ka mūsu- Pļaviņu novads ir izveidots tieši 5 gadus
atpakaļ , tāpat kā mūsu Pepijas Garzeķes piedzīvojumu nometne! Novads svētkus svin šodien, bet mēs savas nometnes piecgadi svinēsim nometnes noslēguma dienā.
Lai gan visapkārt jūtama svētku gaisotne, mēs savu dienu sākām ar lieliem un maziem darbiem.
Satiekoties visi, no rīta sasveicinājāmies ,novēlot viens otram labu vēlējumu, izsakot katram kādu komplimentu. Šorīt arī ‘Pepijas himna” skanēja lieliski. Mūsu nedēļas lielākie draugi „gumijas zābaki” un „lietusmētelīši” palīdzēja mums priecīgiem un sausiem nokļūt līdz brokastīm un atpakaļ uz centru. Atgriežoties centrā, ja kāds bija vairāk salijis, to ātri vien izžāvēja mūsu skolotāju iekurinātā krāsns.
…. un tad pie darbiem. Bērni ,sadaloties pa komandām, zīmēja zīmējumus un rakstīja aprakstus par vakar redzēto un dzirdēto ekskursijā visas dienas garumā. Darbus beidzot, grupas tos prezentēja. Prezentāciju vērtēja skolotāju žūrija. Visinteresantāk un pārdomātāk šoreiz uzdevumu bija veikusi grupa ‘Mārītes” (Sabīne, Endijs, Raivo, Paula, Ralfs), kura saņēma 4 žetonus. Arī pārējām grupām bija interesanti un pietiekami pārdomāti darbi.
Nedaudz atpūšoties , ķērāmies pie otrā darba – „Radošā darbnīca „Vilciņš”. Atsaucot atmiņā visiem tik mīļo rotaļvilciņu, noskaidrojot, ka vilciņš ir bijis pat Dziesmu svētku simbols, nolēmām to izgatavot paši. Līmējām, zīmējām ar cirkuli, līdzko aplīši bija gatavi, tad ar mazu zīmulīšu palīdzību vilciņš iegriezās tik strauji, ka ,apvienojot ātrumu, krāsas un vilciņa kustības ,izveidojām visi skaistu vilciņa ceļu, kur katras uzviltās līnijas autors bija nometnes dalībnieks. Un tas vēl nebija viss, sekoja sacensības, kuram visilgāk iegrieztais vilciņš griežas. Uzvarēja šajā sacensībā Nikola. Visiem bērniem vilciņu iegriešana ļoti patika. Tā turpinājās vēl labu laiku pēc sacensībām. Un tad mūsu čalošanu pārsteidza ciemiņi – Pļaviņu novada pirmā un otrā sasaukuma deputāti, kuri par godu svētkiem apciemoja visas novada iestādes. Mēs bijām ļoti priecīgi, jo arī viņiem ļāvām izmēģināt veiklību vilciņa griešanā, izveidojot savu līniju gleznu. Sveicām ciemiņus ar savu „Pepijas himnu” un ,tos pavadot, paši devāmies pusdienās.
Atgriežoties no pusdienām ,turpinājām novada svētku svinēšanu, nodziedot Pļaviņu pilsētas himnu. Mūs jau sagaidīja muzeja vadītāja Iveta Krastiņa, kura gribēja noskaidrot ,vai mēs paši saprotam vārdus, kādus dziedam. Piem., bānītis, skuķes, Lāčplēsis. Daudz zinājām, bet bija arī vārdi ,kurus vēl nezinājām. Tad sekoja izstādes apmeklējums muzejā un skolotājas Ivetas stāstījums, no kura daudz ko jaunu uzzinājām par Pļaviņām un tās novadu.
Pēc izstādes apmeklējuma, atkal ķērāmies pie darba. Kā jau visos svētkos , arī mūsu bija jābūt jubilejas svecēm. Mēs tās lējām paši. Parafīnam pievienojām gan citrona smaržu, gan rožlapiņas, lai jaukāk tās smaržo, bet svētku torti tomēr nolēmām dekorēt savas nometnes piecgades noslēgumā.
Spraigā un piedzīvojumiem bagātā diena izskanēja, vēl paspējām nosūtīt sveicienus Pļaviņu novada domes bijušajiem un esošajiem deputātiem svētkos, sveicieniem izmantojot viņu pašu veidotās vilciņa līnijas, lai neaizmirst par mums arī turpmāk.
Mums ,nometnes skolotājām, sirdis šajā dienā gavilēja ,jo ,redzot un dzirdot šo mazo pļaviņiešu acis un sirsnīgo dziedāšanu, ka „ Pļaviņas pilsēta mana, bērnības sapņi šeit zvana, nebraukšu svešumā dzīvot, gribu es vālītes līgot…”, ļāva priecāties un saprast, ka katram mazam pļaviņietim sava dzimtā vieta ir mīļa.